Vai 1. Mozus grāmata būtu jāuztver burtiski?

autors Rasels Grigs (Russell Grigg)

Photo Dr Clifford Wilson

Radīšanas piekritējiem bieži tiek pārmests, ka viņi uzskata, ka visa Bībele ir jāuztver burtiski. Taču tas tā nav. Drīzāk jebkuras Bībeles daļas pareizas izpratnes atslēga ir noskaidrot apspriežamās daļas vai grāmatas autora nodomu. Tas nav tik grūti, kā varētu šķist, jo Bībele acīmredzami satur:

• Dzeju — kā psalmos, kur ideju atkārtošanās vai paralēlisms ir saskaņā ar ebreju priekšstatiem par dzeju, bez atskaņām (skaņas paralēlisms) un metrikas (laika paralēlisms), kas ir svarīgas tradicionālās angļu dzejas sastāvdaļas. Tas, starp citu, ir iemesls, kāpēc psalmus var tulkot citās valodās, saglabājot lielāko daļu no to literārās pievilcības un poētiskā pikantuma, turpretī, tulkojot tradicionālo Rietumu dzeju citās valodās, parasti tiek zaudēti rimu un metrikas elementi.
• Līdzības – kā daudzos Jēzus izteikumos, piemēram, līdzībā par sējēju (Mt.ev.13:3–23), par kuru Jēzus pats skaidri saka, ka tā ir līdzība un kurā Viņš norāda nozīmi dažādiem priekšmetiem, piemēram, sēklai un augsnei.
• Pravietojumus – kā Vecās Derības pēdējās daļas grāmatās (no Jesajas līdz Maleahijam).
• Vēstules – kā Pāvila, Pētera, Jāņa un citu autoru vēstulēs Jaunajā Derībā.
• Biogrāfijas – kā evaņģēlijos.
• Autobiogrāfijas/liecības – kā Apustuļu darbu grāmatā, kur autors Lūka pēc apustuļa Pāvila atgriešanos ceļā uz Damasku apraksta kā vēsturisku faktu (Ap.d.9:1–19), bet pēc tam apraksta vēl divus gadījumus, kad Pāvils šo atgriešanās pieredzi iekļauj savā personīgajā liecībā (Ap.d.22:1–21; 26:1–22).
• Autentiskus vēsturiskus faktus – kā 1. un 2. Ķēniņu grāmatā utt.

Tātad autora nodoms attiecībā uz jebkuru Bībeles grāmatu parasti ir diezgan skaidrs stila un satura ziņā. Kas tad bija 1. Mozus grāmatas autors, un kādu nodomu atklāj viņa stils un rakstītā saturs?

Autors

Pats Kungs Jēzus un evaņģēliju autori teica, ka bauslību ir devis Mozus (Mk.ev.10:3; Lk.ev.24:27; Jņ.ev.1:17), un jūdu rakstu mācītāju un agrīno kristiešu tēvu vienotā tradīcija, kā arī konservatīvo zinātnieku secinājumi līdz pat mūsdienām ir tādi, ka 1.Mozus ir sarakstījis Mozus. Tas neizslēdz iespēju, ka Mozum bija piekļuve patriarhālajiem pierakstiem, kas bija saglabājušies uz māla plāksnēm un nodoti no tēva dēlam pa līniju Ādams–Sets–Noass–Šems–Ābrahāms–Īzaks–Jēkabs utt., jo 1. Mozus grāmatā ir 11 panti, kuros teikts: “Šīs ir paaudzes [ivritā: toledoth = “izcelsme” vai pēc paplašinājuma “izcelsmes ieraksts”] … .”¹ Tā kā visi šie apraksti seko pēc aprakstītajiem notikumiem un katrā stāstā aprakstītie notikumi risinājās pirms, nevis pēc tajā minēto cilvēku nāves, tie, iespējams, ir informācija par rakstītāju dokumenta beigās, t. i., kolofoni, nevis virsraksti. Ja tas tā ir, tad visticamākais izskaidrojums ir tāds, ka Ādams, Noa, Šems un citi pierakstīja katrs savu dzīves laikā notikušo notikumu aprakstu, un Mozus Svētā Gara vadībā tos kopā ar saviem komentāriem atlasīja un apkopoja grāmatā, ko mēs tagad pazīstam kā 1. Mozus grāmatu.² (skat. arī Vai Mozus patiešām uzrakstīja 1. Mozus grāmatu? (Did Moses really write Genesis?)).

1. Mozus grāmatas 12.–50. nodaļa ir ļoti skaidri uzrakstīta kā autentiska vēsture, jo tā apraksta Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba un viņa 12 dēlu, kas bija 12 Izraēla cilšu senči, dzīvi. Ebreju tauta no senākajiem Bībeles laikiem līdz pat mūsdienām vienmēr ir uzskatījusi šo 1. Mozus grāmatas daļu par savas tautas vēstures patieso aprakstu.

Kā tad ir ar 1. Mozus grāmatas pirmajām 11nodaļām, kas ir mūsu galvenā problēma, jo tieši tās ir visvairāk izpelnījušas mūsdienu pētnieku, zinātnieku un skeptiķu kritikas?

1. Mozus gr. 1.–11.

Vai kāda no šīm nodaļām ir dzeja?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir nedaudz dziļāk jāizpēta tieši tas, kas ir saistīts ar ideju paralēlismu, kas veido ebreju dzeju. Aplūkosim Psalmu 1:1, kas skan šādi: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā.” Te mēs redzam trīskāršu paralēlismu izmantotajos lietvārdos un darbības vārdos (lasīt zemāk šādā shēmā):

Līdztekus šim atklātajam paralēlismam pastāv arī slēpta vai smalka nozīmes progresija. Pirmajā ailē “staigā” norāda uz īstermiņa pazīšanos, “stāv” nozīmē gatavību diskutēt, bet “sēž” liecina par ilgtermiņa iesaistīšanos. Otrajā ailē “padoms” apzīmē vispārīgu padomu, “ceļš” norāda uz izvēlēto rīcību, bet “sēdeklis” apzīmē noteiktu prāta stāvokli. Trešajā ailē “ļaunais” raksturo bezdievīgo, “grēcinieks” raksturo aktīvi ļauno, bet “izsmējēji” – nievājoši ļaunos.

Citi ebreju dzejas veidi ietver kontrastējošu paralēlismu, piemēram, Salamana pamācībās 27:6: “Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet pārmērīgi bagātīgi ir nīdētāja skūpsti”, un pilnīgs paralēlisms, kā Psalmā 46:2: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.”³

Un tā mēs atgriežamies pie sava jautājuma. Vai kāda no 1. Mozus grāmatas pirmajām 11 nodaļām ir dzeja?

Atbilde: Nē, jo šajās nodaļās nav informācijas vai Dieva vārda piesaukšanas nevienā no ebreju dzejas formām ne atklātā, ne slēptā veidā un tāpēc, ka ebreju valodas zinātnieki pēc būtības ir vienisprātis, ka tā tas ir (skat. tālāk).

Piezīme: 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā noteikti ir atkārtojumi, piemēram, “Un Dievs sacīja…” atkārtojas desmit reizes; “Un Dievs redzēja to labu esam” – septiņas reizes; “pēc savas/to kārtas” - desmit reizes; “Un tapa vakars un tapa rīts – … diena” - sešas reizes. Tomēr šiem atkārtojumiem nepiemīt neviena no iepriekš aplūkotajām poētiskajām formām, tie drīzāk ir fakta izklāsts un līdz ar to notikušā pieraksts, kā arī, iespējams, uzsvars, lai norādītu uz atkārtoto vārdu nozīmi.

Vai kāda no šīm nodaļām ir līdzības?

Nē, jo, kad Jēzus stāstīja līdzību, Viņš vai nu teica, ka tā ir līdzība, vai arī ievadīja to ar līdzību, tādējādi klausītājiem skaidri norādot, ka tā ir līdzība, kā daudzos gadījumos, kad Viņš teica: “Debesu valstība ir līdzīga…”. 1. Mozus grāmatas 1.–11. nodaļas autors šādu apgalvojumu neizvirza un šādu stilu neizmanto.

Vai kāda no šīm nodaļām ir pravietojums?

Photo Dr Clifford Wilson

Ne pilnā kontekstā, lai gan divi Dieva apsolījumi ir pravietiski tādā nozīmē, ka to piepildījums būs redzams nākotnē. Viens no tiem ir 1.Moz.gr. 3:15, kur Dievs metaforiskā formā saka čūskai (sātanam): “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Daudzi ir interpretējuši “sēklu” šajā pantā kā Mesiju, tostarp lielākā daļa evaņģēlistu un pat un pat ebreju Targuma tulkotāji⁴, tādēļ Talmūdā ir frāze “Mesijas papēži”⁵. Mesija cietīs no brūcēm kājās (uz krusta), bet pilnībā sagraus sātana varu. Šis pants arī norāda uz jaunavas ieņemšanu, jo Mesija tiek saukts par sievas pēcnācēju, pretēji ierastajai Bībeles praksei nosaukt bērna tēvu, nevis māti (skat. 1. Mozus 5 un 11, 1. Laiku 1–9, Mt. 1, Lk. 3:23–38).

Otrs ir 1. Mozus 8:21–22 un 9:11–17,

”…Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, …visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos”.

Vai kāda no šīm nodaļām ir vēstules, biogrāfija vai autobiogrāfija/​personīga liecība?

Tagad mums jāaplūko daži no iepriekš minētajiem Bībeles pantiem.

Ja Ādams zināja 1.–6. radīšanas dienas notikumus, tad tos viņam atklāja Dievs, jo Ādams tika radīts tikai 6. dienā, tātad viņš tos varēja zināt tikai tad, ja Dievs viņam to būtu teicis. Šo viedokli pastiprina vārdi: “Šis ir stāsts par debesīm un zemi, kad tās tapa radītas. Laikā, kad Dievs Tas Kungs zemi un debesis radīja…” (1.Moz.gr. 2:4). Sīkāka informācija par septīto dienu, atpūtas dienu, ir iekļauta pirms šī panta (1.Moz.gr.2:2–3), tādējādi pabeidzot (kā mēs varētu sagaidīt) aprakstu par pilnu septiņu dienu nedēļu, pirms parādās šis secinājums.

Tad seko notikumi 1. Mozus 2:5–5:1. Šī Bībeles daļa stāsta par Ādamu, viņa sievu Ievu un viņu dēliem, un tā ļoti līdzinās personiskam stāstam par to, ko Ādams zināja, redzēja un piedzīvoja par Ēdenes dārzu un Ievas radīšanu (2. nodaļa), par viņu sacelšanos pret Dievu (3. nodaļa) un viņu pēcnācēju darbiem (no 4. līdz 5.1. nodaļai), kaut arī rakstīts trešajā personā⁶. Šī daļa beidzas ar vārdiem: “Šie ir Ādama ciltsraksti…”.

Vai ir iespējams, ka Ādams varētu būt uzrakstījis 1. Mozus 1:1–2:4 kā savas sarunas ar Dievu pirms krišanas un 1. Mozus 2:4–5:1 kā savas pieredzes aprakstu? Nav nekādu problēmu attiecībā uz viņa spējām to izdarīt. Ādams tika radīts kā nobriedis vīrietis, apveltīts ar visu DNS, zināšanām un prasmēm, kas viņam bija nepieciešamas, lai veiktu visus uzdevumus, kurus viņam bija uzticējis Dievs. Viņš nav alu cilvēks! Ādams zināja pietiekami daudz no dārzkopības, lai “viņš koptu un sargātu” Ēdenes dārzu (1. Mozus 2:15), un viņam bija pietiekami daudz prāta, lai atpazītu un nosauktu dažādus dzīvnieku veidus (1. Mozus 2:19). Viņš (un Ieva) varēja sarunāties ar Dievu, nekad neapguvis alfabētu, un nav iemesla pieņemt, ka viņam nebija pilnīgas prasmes arī rakstīt.⁷

Šķietamās pretrunas

Kā ir ar šķietamajām pretrunām starp notikumu secību 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā un 1. nodaļā?

Tādu nav! Skatīt arī 1. Mozus grāmatas pretrunas? (Genesis contradictions?)

Ja saskaņā ar 1. Mozus 2:8 mēs lasām: “Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos…” un “Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru…”(1. Mozus 2:19), tad ir skaidri redzams, ka 2. nodaļā ir teikts, ka augi un dzīvnieki tika izveidoti pirms Ādama. Kad Ādams nosauca vārdā dzīvniekus (1.Moz.gr.2:20), tie acīmredzot jau eksistēja. 1.Moz.gr.2:20 uzskaitīto dzīvnieku secībai nav pretrunīgas nozīmes, iespējams, tā ir secība, kādā Ādams satika dzīvniekus, bet to radīšanas secība ir aprakstīta 1.Moz.1:20-25. Dr. Henrijs Moriss komentē:

“Faktiski pie viņa tika atvesti tikai tie dzīvnieki, kas atradās vistuvāk un, visticamāk, bija teorētiski kandidāti uz pievienošanos cilvēkam. To vidū bija gan gaisa putni, gan lopi (20. pants - droši vien pieradinātie dzīvnieki), gan lauka zvēri, kas acīmredzot bija mazākie savvaļas dzīvnieki, kas dzīvos cilvēku dzīvesvietu tuvumā. Netika iekļautas jūras zivis, rāpuļi un zemes zvēri, kas minēti 1. Mozus 1:24, kas, domājams, bija savvaļas dzīvnieki, kuri dzīvoja lielā attālumā no cilvēka un viņa apstrādātajiem laukiem.”⁸

Attiecībā uz ģeogrāfisko vietu nosaukumiem, mums nav ne jausmas, kāda bija zemes vai upju konfigurācija pirms plūdiem, jo pirmsplūdu pasaule tika pilnībā iznīcināta. Zemes apgabali un upes, kas nosauktas pirms plūdiem, neatbilst līdzīgi nosauktām vietām pēc plūdiem.

Photo stock.xchng

1.Moz.gr.2:18–25 mērķis nav sniegt vēl vienu aprakstu par radīšanu, bet gan parādīt, ka starp Ādamu un dzīvniekiem nebija nekādas radniecības. Neviens dzīvnieks nebija viņam līdzīgs, un tāpēc neviens viņam nevarēja nodrošināt sadraudzību vai sabiedrību. Kāpēc gan ne? Jo Ādams nebija no tiem attīstījies, bet bija “dzīva dvēsele”, kuru Dievs bija radījis “pēc Sava tēla” (1. Mozus 2:7 un 1:27). Tas nozīmē (cita starpā), ka Dievs radīja Ādamu kā personu, kuru Viņš varētu uzrunāt un kurš varētu atbildēt un ar Viņu sazināties. Šeit, tāpat kā daudzviet citur, skaidrie Bībeles apgalvojumi konfrontē un ir pretrunā ar priekšstatu par cilvēka evolūciju.

Tāpēc ir pietiekami daudz pierādījumu, lai secinātu, ka Ādams, visticamāk, ir 1. Mozus 2:4–5:1 autors un ka tas ir viņa pieredzes apraksts par notikumiem Ēdenes dārzā, par Ievas radīšanu, grēkā krišanu un Kaina, Ābela un Seta dzīvi.

Nākamā sadaļa ir no 5:1 līdz 6:9, un tajā ir aplūkota līnija no Ādama līdz Noasam, un tā beidzas ar “Šis ir stāsts par Nou…”.

Nākamā sadaļa ir no 6:9 līdz 10:1, un tajā galvenokārt tiek runāts par šķirstu un plūdiem, un tā beidzas ar vārdiem: “Šie ir Noas dēlu ciltsraksti: Šemam, Hamam un Jafetam pēc ūdensplūdiem piedzima dēli.” Šajā sadaļā lietotā valoda liek domāt, ka šo daļu sarakstījis viens no Noasa dēliem, iespējams, Šems, jo Mozus bija Šema pēcnācējs. Šīs nodaļas ļoti atgādina aculiecinieka stāstījumu tajās iekļauto detaļu dēļ. Aplūkojiet 1.Moz.gr.8:6–12 un ievērojiet, cik autentisks ir šis stāsts, kas raksturīgs aculiecinieka stāstījumam. Iespējams, ka tā pat ir Šema dienasgrāmata!

1. Mozus 8:6–12:

6 Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis,

7 un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū.

8 Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū.

9 Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā.

10 Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta.

11 Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši.

12 Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa.

Šādas rūpīgas detaļas ir autentisku aculiecinieku liecību pamatā. Tām piemīt patiesības spēks.

Tādējādi ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka šīs 1. Mozus grāmatas daļas, kas iezīmētas ar apakšrakstiem, ir rakstījušas tajās nosauktās personas, lai izveidotu un nodotu tālāk pastāvīgai saglabāšanai.

Tātad, vai šīs pirmās 11 nodaļas tika uzrakstītas kā autentisku vēstures faktu pieraksts?

Atbilde: Jā, vairāku iemeslu dēļ.

1. Mozus grāmatas iekšējās liecības

1. Ir pašas 1. Mozus grāmatas iekšējās liecības. Kā jau minēts, 12.–50. nodaļu jūdu tauta vienmēr ir uzskatījusi par savas patiesās vēstures pierakstu, un 1.–11. nodaļā ietvertais rakstīšanas stils īpaši neatšķiras no 12.–50.

2. Ebreju valodas zinātnieki vienmēr ir uzskatījuši, ka tas tā ir. Tā raksta Oksfordas Universitātes profesors Džeimss Bārs (James Barr):

“Laikam gan, cik man zināms, nevienā pasaules līmeņa universitātē nav ebreju valodas vai Vecās Derības profesora, kurš neticētu, ka 1. Mozus grāmatas 1.–11. nodaļas autors(-i) vēlējās nodot saviem lasītājiem idejas, ka: (a) radīšana notika sešās dienās, kas atbilst tādām pašām 24 stundu dienam, ko mēs piedzīvojam tagad; (b) skaitļi 1. Mozus grāmatas ģenealoģiskajos reģistros, vienkārši saskaitot, sniedz hronoloģiju no pasaules sākuma līdz vēlākajiem Bībeles vēstures posmiem; (c) Noasa plūdi aptvēra visu pasauli un iznīcināja visus cilvēkus un dzīvniekus, izņemot tos, kas atradās šķirstā. Vai, negatīvi izsakoties, apoloģētiskos argumentus, kuros radīšanas “dienas” tiek uzskatītas par gariem laikmetiem, gadu skaitļi nav hronoloģiski un plūdi ir tikai vietējie Mezopotāmijas plūdi, cik man zināms, neviens no šiem profesoriem neuztver nopietni.”⁹

3. Viena no galvenajām tēmām 1. Mozus grāmatā ir Dieva suverenitāte. Tas ir redzams Dieva rīcībā attiecībā uz četriem izciliem notikumiem 1. Mozus grāmatas 1.–11. nodaļā (radīšana, krišana grēkā, plūdi un valodu sajaukšana Bābelē) un Viņa attiecībās ar četriem izciliem cilvēkiem 1. Mozus grāmatas 12.–50. nodaļā (Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs un Jāzeps). Tādējādi visai 1. Mozus grāmatai ir vienojoša tēma, kas nav spēkā, ja kāda daļa ir mītiska un nav patiesa vēsture; no otras puses, katra daļa pastiprina citas daļas vēsturisko autentiskumu.¹⁰

Pierādījumi no pārējās Bībeles daļas

4. Galvenās personas, kas minētas 1. Mozus grāmatas 1.–11. nodaļā, pārējā Bībeles tekstā, bieži vien daudzkārt, ir minēti kā reāli, vēsturiski, nevis mītiski cilvēki. Piemēram, Ādams, Ieva, Kains, Ābels un Noa ir minēti 15 citās Bībeles grāmatās.

5. Kungs Jēzus Kristus norādīja uz Ādama un Ievas radīšanu kā uz reālu vēsturisku notikumu, citējot 1. Mozus 1:27 un 2:24 Savā mācībā par laulības šķiršanu (Mt. ev. 19:3–6; Mk. ev. 10:2–9), kā arī minot Noasu kā reālu vēsturisku personu un plūdus kā reālu vēsturisku notikumu Savā mācībā par “Cilvēka Dēla nākšanu” (Mt. ev. 24:37–39; Lk. ev. 17:26–27).

6. Ja 1. Mozus grāmatas pirmās 11 nodaļas nav autentiski vēsturiski notikumi, pārējā Bībeles daļa ir nepilnīga un nesaprotama visā tās nozīmē. Bībeles tēma ir grēku izpirkšana, un to var ieskicēt šādi:

1. Dieva pestīšanas nodoms ir atklāts 1. Mozus 1.–11. nodaļā,
2. Dieva pestīšanas nodoms attīstās no 1. Mozus grāmatas 12. nodaļas līdz Jūdas vēst. 25. nodaļai, un
3. Dieva pestīšanas nolūks ir piepildīts Atklāsmes grāmatā 1.–22.

Bet kāpēc cilvēcei ir nepieciešama pestīšana? Un no kā cilvēkam ir jābūt atpestītam? Atbilde ir sniegta 1. Mozus grāmatas 1.–11. nodaļā, proti, no grēka radītās pazušanas. Ja vien mēs nezinām, ka grēka ienākšana cilvēcē bija patiess vēsturisks fakts, tad Dieva nolūks nodrošināt aizstājošu izpirkšanu, ir noslēpums. Turpretī 1. Mozus grāmatas 1.–11. nodaļas vēsturiskā patiesība rāda, ka visa cilvēce ir nonākusi Dieva taisnīgo dusmu varā un tai ir nepieciešama glābšana no grēka soda, varas un klātbūtnes.

7. Ja 1. Mozus grāmatas pirmo nodaļu notikumi nav patiesa vēsture, apustuļa Pāvila skaidrojumam par evaņģēliju vēstulē romiešiem 5. nodaļā un augšāmcelšanos 1. vēstules korintiešiem 15. nodaļā nav nozīmes. Pāvils raksta: “Jo, kā ar viena cilvēka [Ādama] nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka [Jēzus] paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” (Rom.5:19). Un “Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti… Tāpat ir arī rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli – pēdējais Ādams par dzīvu darītāju Garu” (1. Korintiešiem 15:21–22; 45). Vēsturiskā patiesība par pirmo Ādamu ir garantija tam, ka tas, ko Dievs Savā Vārdā saka par pēdējo Ādamu [Jēzu], arī ir patiesība. Tāpat arī vēsturiskā un burtiskā patiesība, kas aprakstīta par Jēzu, ir garantija tam, ka tas, ko Dievs saka par pirmo Ādamu, arī ir vēsturiski un burtiski patiess.

Secinājums

Mēs atgriežamies pie jautājuma, kas veido šī raksta virsrakstu. Vai 1. Mozus grāmata ir jāuztver burtiski?

Atbilde: Ja mēs piemērojam parastos Bībeles ekseģēzes principus (neņemot vērā spiedienu padarīt tekstu atbilstošu mūsu laikmeta evolūcijas aizspriedumiem), ir pilnīgi skaidrs, ka 1. Mozus grāmata bija domāta, lai to uztvertu tiešā, acīmredzamā nozīmē kā autentisku, burtisku, vēsturisku aprakstu par to, kas patiesībā notika.