Vai Dievs eksistē?

The Creation Answers Book / Radīšanas atbilžu grāmata (8. izdevums, 2019), 1. nodaļa

Publicēts: 2022. gada 15. februārī (GMT+10)

• Vai ir objektīvi pierādījumi tam, ka Dievs eksistē?
• Kādas ir ateisma sekas?
• No kurienes Dievs ieradās?
• Vai mēs varam personīgi iepazīt Dievu?

Bībele sākas ar apgalvojumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” (1. Mozus 1:1). Dieva esamība ir pieņemta, pašsaprotama. Psalmā 14:1 mums teikts: “Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nevaid! Tie ir samaitāti un dara nelietības, starp viņiem nav neviena, kas dara labu.””

Šeit mēs redzam, ka Bībele sasaista samaitātas domas par Dievu ar samaitātu morāli — jo īpaši noliedzot Viņa eksistenci. Un tā ir taisnība, ka, ja nav Dieva, nav Radītāja, kas nosaka likumus, tad mums iestājas morāls pagrimums. Kad Israēla bērni tiesnešu laikos aizmirsa savu Radītāju, kad viņiem nebija neviena, kas viņus vadītu būt uzticīgiem Dievam, “… ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs.” (Soģu 21:25), un valdīja haoss.

Mēs redzam, ka tas pats notiek šodien. Valstis, kurās cilvēki reiz godināja Dievu, atzīstot, ka “…Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi…” (2.Kor.5:19), piedzīvoja nepieredzētu drošību un labklājību. Šīs pašas valstis mūsdienās sabrūk, jo cilvēki Dievam pagriež muguru. “ Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir tautu negods” (Salamana pam.14:34).

Tautām pagriežot muguru Dievam, dzīvojot tā, it kā Viņa nebūtu, grēks ir pārpilnībā — politiskā korupcija, meli, apmelojumi, publiska izvirtības demonstrēšana, vardarbīgi noziegumi, aborti, zādzības, laulības pārkāpšana, narkotiku lietošana, piedzeršanās, azartspēles un visa veida alkatība. Tam seko ekonomiskās problēmas, jo pieaug nodokļi un valdības aizņemas naudu, lai samaksātu par arvien lielākiem policijas spēkiem, cietumiem un sociālās drošības sistēmām problēmu novēršanai.

Ticība Dievam tiek atmesta, atzīstot plaši izplatīto evolucionāro domāšanu — ka viss ir radies dabisko procesu rezultātā; ka Dievs nav vajadzīgs. Tādi cilvēki atzīs, ka ir ‘dizains’, bet dizainers nav vajadzīgs. Izstrādātā lieta pati sevi veidoja! Šī domāšana, kurā tiek aizskaidroti prom vienkāršie pierādījumi par Dieva esamību (Rom. 1:19–20), dabiski noved pie ateisma (neticība nevienam dievam) un sekulāra humānisma (cilvēks var noteikt savu ceļu bez Dieva). Šāda domāšana mūsdienās ir plaši izplatīta universitātēs un valdībās.

Dažus no lielākajiem redzētajiem ļaunumiem ir izdarījuši tie, kas izmantoja evolucionāru pieeju morālei — Ļeņins, Hitlers, Staļins, Mao Dzeduns, Pols Pots. Ateistiskais evolucionists sers Arturs Kīts par Hitleru atzina:

“Vācu fīrers … ir evolucionists; viņš ir apzināti centies panākt, lai Vācijas prakse atbilstu evolūcijas teorijai.”¹

Daudzi miljoni ir šausmīgi cietuši un zaudējuši dzīvības šī ateistiskā domāšanas veida dēļ. Ateisms nogalina, jo bez Dieva nav noteikumu — visu var darīt! Ateisti ir to centienu priekšgalā, lai leģitimizētu abortus, eitanāziju, narkotiku lietošanu, prostitūciju, pornogrāfiju un izlaidību. Visas šīs lietas izraisa postu, ciešanas un nāvi. Ateisms ir nāves filozofija.

Tagad ateistiem patīk norādīt uz zvērībām, ko it kā pastrādājuši “kristieši” — krusta kari un Ziemeļīrija ir iecienītākie.² Ja cilvēki, kas pastrādāja šos briesmīgos darbus, patiešām bija kristieši, tad viņi bija/ir nekonsekventi pret saviem morāles standartiem (piemēram, “tev nebūs nogalināt”, “mīli savus ienaidniekus”). Taču, piemēram, Staļins bija konsekvents, jo, esot ateistam (pēc Darvina darbu izlasīšanas), viņam nebija objektīva pamata nevienam morāles standartam. Kīts atzina, ka arī Hitlers bija konsekvents ar savu evolūcijas filozofiju.

Kristietība saka: “Dievs ir mīlestība”, “mīliet viens otru” un “mīliet savus ienaidniekus”. Šāda mīlestība ir pašaizliedzīga. Līdz ar to kristieši ir bijuši priekšgalā, palīdzot slimajiem, rūpējoties par bāreņiem un veciem cilvēkiem, pabarojot izsalkušos, izglītojot nabagos un vēršoties pret ekspluatāciju, piemēram, bērnu darbu un verdzību.

Ateisms ar savu evolucionāro pamatojumu saka, ka “mīlestība” nav nekas cits kā pašlabums, lai palielinātu mūsu gēnu izredzes izdzīvot mūsu pēcnācējiem vai tuviem radiniekiem. Kur ir pamats līdzjūtībai “cīņā par stiprāko izdzīvošanu”? Hitlera nāves nometnes radās no viņa vēlmes, lai “āriešu rase” uzvarētu cīņā par “priviliģēto rasu saglabāšanu cīņā par dzīvību” (Darvina „Sugu izcelšanās” apakšvirsraksts).

Tomēr ateisms ir ne tikai destruktīvs, tas ir loģiski kļūdains pašās saknēs, jo ir jābūt radītājam, kā mēs redzēsim.

Bibliskie pierādījumi dievišķa autora esamībai

Bībele, kā arī Dieva esamības sludināšana liecina, ka Dievs ir, jo tikai dievišķā inspirācija var izskaidrot šīs ievērojamākās grāmatas esamību. Pazīmes, kas norāda uz dievišķo autorību, ir sekojošas:^4,5,6

Bībeles apbrīnojamā vienotība. Neskatoties uz to, ka Bībeli aptuveni 1600 gadu laikā ir sarakstījuši vairāk nekā 40 autori no aptuveni 19 dažādām dzīves jomām, Bībele ir konsekventa atklāsme no sākuma līdz beigām. Patiešām, pirmās un pēdējās Bībeles grāmatas, 1. Mozus grāmata un Atklāsmes grāmata, ir tik perfekti saderīgas, attiecīgi vēstot par “Zaudēto paradīzi” un “Atgūto paradīzi”, ka tās spēcīgi runā par savu dievišķo autorību (salīdzinot, piemēram, 1.Moz.1–3. un Atkl. 21–22).

Bībeles apbrīnojamā saglabāšanās. Par spīti politiskajām un reliģiskajām vajāšanām, Bībele paliek. Romas imperators Diokletiāns pēc 303. gada edikta domāja, ka ir iznīcinājis pilnīgi visas ienīstās Bībeles. Viņš uzcēla kolonnu virs sadedzināto Bībeļu pelniem, lai svinētu savu uzvaru. Divdesmit piecus gadus vēlāk jaunais imperators Konstantīns pasūtīja 50 Bībeles uz valdības rēķina! Mūsdienās Bībele ir pieejama daudz vairāk valodās nekā jebkura cita grāmata.

Bībeles vēsturiskā precizitāte. Nelsons Glueks, slavenais ebreju arheologs, runāja par to, ko viņš sauca par “gandrīz neticami precīzo Bībeles vēsturisko atmiņu, un jo īpaši tad, ja to nostiprina arheoloģiskie fakti”.⁷ Viljams F. Olbraits, kas atzīts par vienu no izcilākajiem arheologiem, norādīja:

“Pārmērīgā skepse pret Bībeli, ko izrādīja nozīmīgas astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta vēsturiskās skolas, kuru atsevišķas fāzes joprojām periodiski parādās, ir pakāpeniski diskreditēta. Atklājums pēc atklājuma ir pierādījis neskaitāmu detaļu precizitāti un ir pieaugusi Bībeles kā vēstures avota atzīšana.”⁸

Sers Viljams Ramzejs, kas tika uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem arheologiem, deviņpadsmitā gadsimta vidū bija apguvis vācu vēsturisko skepticismu un tādēļ neuzskatīja, ka Jaunās Derības dokumenti ir vēsturiski ticami. Tomēr viņa arheoloģiskie pētījumi lika viņam saprast, ka skepse bija nepamatota. Viņam bija dziļa attieksmes maiņa. Runājot par Lūku, Lūkas evaņģēlija un Apustuļu darbu autoru, Ramzejs teica: “Lūka ir pirmā ranga vēsturnieks… viņam vajadzētu būt kopā ar lielākajiem vēsturniekiem.”⁹

Daudzos konkrētos punktos arheoloģija apstiprina Bībeles precizitāti.¹⁰ Ir daudz gadījumu, kur skeptiķi ir apšaubījuši Bībeles pareizību, parasti pamatojoties uz to, ka nav neatkarīgu pierādījumu (argumentu kļūda no klusēšanas), lai konstatētu, ka turpmākie arheoloģiskie atradumi ir atklājuši liecības par Bībeles stāstījumu.¹¹

Bībeles zinātniskā precizitāte. Daži piemēri: ka Zeme ir apaļa (Jes. 40:22); Zeme ir „uzkārta” kosmosā bez atbalsta (Ījaba 26:7); zvaigznes ir neskaitāmas¹² (1. Moz. 15:5); hidroloģiskais cikls;¹¹ jūras straumes;¹³ dzīvās būtnes vairojas pēc sava atveida;¹⁴ daudzas atziņas par veselību, higiēnu,¹⁵ uzturu, fizioloģiju (piemēram, asins nozīme,¹⁶ 3.Moz.17:11); pirmais un otrais termodinamikas likums (piemēram, Jes. 51:6) un daudzas citas lietas.¹⁷

Bībeles pravietiskā precizitāte. Bībelē teikts, ka precīza notikumu paredzēšana ir Dieva uzdevums. Dievs teica:

““Tās agrākās lietas Es jau sen biju zināmas darījis, tās ir nākušas no Manas mutes, Es tās esmu pasludinājis un piepeši tās arī izpildīju, tā ka tās ir notikušas. Jo Es zināju, ka tu esi stūrgalvīgs, pretestīgs, tavs pakausis kā no dzelzs un tava piere kā no vara, tādēļ Es tev jau sen pasludināju un liku to tev uzklausīt, pirms tas notiek, lai tu nesacītu: mans dieva tēls to darīja, mans elka tēls un mans dieveklis to pavēlēja.”” (Jes. 48:3, 5).

Ir veltīgi meklēt vienu precīzu pravietojuma rindu citās reliģiskās grāmatās, bet Bībelē ir daudz konkrētu pravietojumu. Makdauels⁶ dokumentē 61 pravietojumu tikai par Jēzu. Daudzas no tām, piemēram, Viņa dzimšanas vieta, laiks un veids, nodevība, nāves veids, apbedīšana utt., bija ārpus Viņa kontroles. Makdauels arī rūpīgi dokumentē 12 detalizētus, konkrētus pravietojumus par Tiru, Sidonu, Samariju, Gazu un Aškelonu, Moābu un Amonu, Petru un Edomu, Tēbām un Memfisu, Ninivi, Babilonu, Korazinu-Betsaidu-Kapernaumu, Jeruzalemi un Palestīnu. Viņš parāda, kā šie pareģojumi nebija “pēcdikcijas” (tas ir, rakstīti pēc notikuma).

Varbūtība, ka visas šīs lietas notiks nejauši, faktiski ir nulle. Tikai apzināti ignoranti (2. Pētera 3:5) varēja noliegt pierādījumus, ka Dievs noteikti ir iedvesmojis šos pravietojumus.

Bībeles civilizējošā ietekme. Bībeles vēsts pacēla asinis dzerošos Britu salu ”barbarus” līdz pieklājībai. Tā ir angļu parasto tiesību, Amerikas tiesību likumprojekta un tādu lielo demokrātiju, kā Apvienotā Karaliste, ASV, Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande, pamatā.

Bībele ir iedvesmojusi cēlāko literātus — no Šekspīra, Miltona, Pāvesta, Skota, Kolridža un Kiplinga, nosaucot tikai dažus — un māksliniekus, kā Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Rafaēls un Rembrandts. Bībele ir iedvesmojusi Baha, Hendeļa, Haidna, Mendelsona un Brāmsa izsmalcināto mūziku. Patiešām, Bībeles pasaules uzskata atzīšanas samazināšanās Rietumos ir gājusi paralēli mākslas skaistuma kritumam.¹⁸

Mūsdienās Bībeles vēsts joprojām maina dzīves. Animistiskās cilšu grupas Filipīnās šodien joprojām tiek atbrīvotas no bailēm, un bijušie kanibāli Papua-Jaungvinejā un Fidži tagad dzīvo mierā, un tas viss notiek evaņģēlija dēļ.

Bībeles absolūtais godīgums. Kāds ir teicis: ”Bībele nav grāmata, ko cilvēks varētu uzrakstīt, ja varētu, vai rakstītu, ja varētu.” Bībele godina nevis cilvēku, bet gan Dievu. Cilvēkiem Bībelē ir māla kājas; viņiem tiek rādītas “kārpas un pilnīgi viss”. Uz viņu grēcīguma un neuzticības fona spīd Dieva svētums un uzticība.

Pat ticības varoņi (Ebr.11) ir pierakstījuši savas neveiksmes, tostarp Noass (1. Moz. 9:20–24), Mozus (4. Moz.20:7–12), Dāvids (2. Sam.11), Elija (1.Ķēniņu 19. nodaļa) un Pēteris (Mt.26:74). No otras puses, bieži tiek slavēti Dieva tautas ienaidnieki, piemēram, Artakserkss (Neh.2), Dārijs Mēds (Dan.6) un Jūlijs (Ap.d.27:1–3). Tās ir skaidras norādes, ka Bībele nav rakstīta no cilvēka perspektīvas.

Bībeles vēstījums, kas izmaina dzīvi. Sanfrancisko kāds vīrietis reiz izaicināja doktoru Hariju Ironsaidu uz debatēm ‘Agnosticisms¹⁹ pret kristietību’. Dr. Ironsaids piekrita ar vienu nosacījumu: ka agnostiķis vispirms sniedz pierādījumus, ka agnosticisms ir pietiekami izdevīgs, lai to aizstāvētu. Dr. Ironsaids izaicināja agnostiķi atvest vienu vīrieti, kurš ir bijis “nepatīkams” (dzērājs, noziedznieks vai tamlīdzīgs), un vienu sievieti, kas bija iestrēgusi degradētā dzīvē (piemēram, prostitūcijā), un parādīt, ka abi cilvēki tikuši izglābti no savas degradētās dzīves, pieņemot agnosticisma filozofiju. Dr. Ironsaids apņēmās uz debatēm aicināt 100 vīriešus un sievietes, kuri tika brīnišķīgi izglābti, ticot evaņģēlijam, ko izsmēja agnostiķis. Skeptiķis atsauca savu aicinājumu debatēt ar Dr. Ironsidu.

Bībeles vēsts labo grēka salauztās dzīves, kas mūs šķir no mūsu svētā Radītāja. Turpretim agnosticisms un ateisms, tāpat kā visas pret Dievu vērstās filozofijas, iznīcina.

Dievs ir atklājies Jēzū Kristū

Bībelē ir teikts: „…šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu…” (Ebrejiem 1:2,3a).

Jēzus piepildīja vairāk nekā 60 pravietojumus Vecajā Derībā, kā minēts iepriekš.

Viņš apgalvoja, ka runā kā Dievs. Viņš darīja lietas, ko var darīt tikai Dievs, piemēram, uzmodināja mirušos (Jņ.11:17–12:17), nomierināja vētras (Mt.8:23–27), piedeva grēkus (Mk.2:1–7), apgalvoja, ka sūtījis praviešus (Mt.23:34) un Svēto Garu (Lk.24:49) un pieņēma pielūgsmi (Mt.14:33). Viņš nebija tikai pravietis vai labs cilvēks; Viņš bija daudz vairāk un Viņš to teica. Konvertētais ateists K.S. Lūiss teica, ka ir trīs iespējas: vai nu Jēzus ir melis, vājprātīgs, vai arī Kungs (Dievs). Viņa dzīve un augšāmcelšanās pierādīja, ka Viņš patiešām ir Kungs. Nav brīnums, ka drīz pēc Viņa nāves Jaunās Derības autori atzina Viņu par Dievu un Radītāju (Jņ.1:1–3, Kolos.1:15–20).

Neviens neapstrīdēja, ka kaps, kurā tika ievietots Jēzus ķermenis, trešajā dienā bija tukšs. Tomēr visi mēģinājumi to izskaidrot, izņemot to, ka Viņš augšāmcēlās no mirušajiem, neizdodas. Dažādi cilvēki ir mēģinājuši pierādīt, ka Augšāmcelšanās nav notikusi, izmantojot atbilstošas vēsturiskas/juridiskas metodes, un galu galā ir nonākuši pie ticības Kristum kā Kungam. Advokāts Frenks Morisons bija viens no tiem, un sniedz pierādījumus savā grāmatā „Kas novēla akmeni?”²⁰

Jēzus ietekme uz pasauli ir bijusi ievērojama, gan uz indivīdiem, gan uz sabiedrību. Bībele saka: “Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns.” (2.Kor.5:17). Daudzi ir liecinājuši par dzīvi pārveidojošu tikšanos ar augšāmcelto Kristu. Džona Ņūtona, bijušā vergu tirgotāja dzīve bija pilnīgi pagriezusies (viņš uzrakstīja himnu Amazing Grace (Apbrīnojamā žēlastība)). Viņš iedrošināja Viljamu Vilberforsu viņa centienos atcelt verdzību.

Ticība Kristum ir pārveidojusi sabiedrību: cilvēka dzīves svētuma jēdziens (visi radīti pēc Dieva tēla), kas izbeidza barbariskās prakses, piemēram, romiešu spēles, zīdaiņu nogalināšanu, nevarīgo, veco cilvēku eitanāziju utt.; lasītprasme un izglītība vienkāršam cilvēkam; labdarība/labvēlība (labais samarietis); pilsoniskā sabiedrība (“mīli savus ienaidniekus”); reprezentatīvā parlamentārā demokrātija ar spēku samēru (cilvēka pagrimuma dēļ); tiesiskā aizsardzība (vairāki liecinieki — 5. Mozus 19:15, 2. Kor.13:1); skaista māksla un mūzika; sieviešu paaugstināšana; universitātes, slimnīcas, bērnu nami un daudz kas cits. Mūsdienu zinātne radās no kristīgās domāšanas.²¹

Citi pierādījumi par Bībeles Dievu – Radītāju

Universālā lietu tendence sabrukt un sakrist liecina, ka Visumam sākumā bija “jātiek uzvilktam”. Tas nav mūžīgs. Tas pilnībā atbilst “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” (1.Moz.1:1).

Izmaiņas, ko mēs redzam dzīvajās būtnēs, nav tādas izmaiņas, kas liecina, ka dzīvās būtnes pašas ir radušās kāda dabiska, evolucionāra procesa rezultātā. Evolūcijai no molekulām līdz cilvēkam ir vajadzīgs kāds veids, kā radīt jaunas sarežģītas ģenētiskas programmas vai informāciju. Mutācijas un dabiskā atlase noved pie informācijas zaudēšanas.

Fosilijas neparāda evolucionistu gaidītās pārejas no viena pamata organisma veida uz citu. Tas ir spēcīgs pierādījums pret pārliecību, ka dzīvās būtnes ir radījušas sevi laikmetiem ilgi.

Pierādījumi, ka Visums ir salīdzinoši “jauns”, arī ir pretrunā ar uzskatu, ka viss radās pats no sevis biljoniem gadu laikā. Tā kā notikumi ir tik neticami, tiek uzskatīts, ka daudz laika var palīdzēt materiālistu cēlonim.

Simtiem pamatiedzīvotāju tradīcijas no visas pasaules — piemēram, stāsti par globāliem plūdiem — apstiprina Bībeles stāstījumu par vēsturi, tāpat kā lingvistiskie un bioloģiskie pierādījumi par visu cilvēku ‘rasu’ tuvumu.

Sprādziens zināšanās par šūnu un orgānu sarežģīto darbību ir parādījis, ka tādas lietas kā asins recēšanas sistēma nevarēja rasties nejaušu secīgu izmaiņu rezultātā. Norādījumi jeb informācija dzīvo būtņu sarežģītās organizācijas specifikācijai nav pašās molekulās (kā tas ir ar kristāliem), bet ir uzlikta no ārpuses. Tam visam ir vajadzīgs inteliģents radītājs, kurš ievērojami pārsniedz mūsu intelektu.

Mīts par ateismu un zinātni

Daudzi mūsdienās domā, ka zinātne ir pret Dievu. Ateisti veicina šo uzskatu, apgalvojot, ka viņu domāšanas veids ir “zinātnisks”. To apgalvojot, viņi tikai pārdefinē zinātni, lai izslēgtu Dievu. Faktiski zinātne sāka plaukt tikai tad, kad Eiropā iesakņojās Bībeles uzskats par radīšanu, reformācijai izplatot savu ietekmi. Pieņēmumi, kas ļāva izmantot zinātnisku pieeju pasaules izpētei — piemēram, ka radītais Visums ir reāls, konsekvents, saprotams un to ir iespējams izpētīt, — izrietēja no Bībeles. To ir atzinuši pat tādi zinātnes vēsturnieki, kas nav kristieši, piemēram, Lorēna Eiselija.²² Līdz ar to gandrīz visas zinātnes nozares dibināja, līdzdibināja vai dramatiski attīstīja zinātnieki, kuri ticēja Bībeles aprakstam par radīšanu un plūdiem.^23,24 Un mūsdienās ir daudz zinātnieku, kas tic Bībelei.²⁵

Vai tā ir zinātne?

Zinātne mums ir devusi daudz ko brīnišķīgu: cilvēkus uz Mēness, lētu pārtiku, modernas zāles, elektrību, datorus utt. Visi šie sasniegumi ietver eksperimentu veikšanu tagadnē, secinājumu izdarīšanu no šiem rezultātiem un vēl vairāk eksperimentu veikšanu, lai šīs idejas pārbaudītu. Šie slēdzieni vai secinājumi ir cieši saistīti ar eksperimentiem, un bieži vien ir maz vietas spekulācijām. Šāda veida zinātne tiek saukta par operacionālo jeb darbības zinātni, un tā ir devusi mums daudz vērtīgu sasniegumu zināšanās, kas ir devuši labumu cilvēcei.

Tomēr ir arī cita veida zinātne, kas pēta pagātni, un ko var saukt par vēstures jeb izcelsmes zinātni. Runājot par pagātnes notikumu izpēti, zinātne ir ierobežota, jo mēs nevaram veikt eksperimentus tieši ar pagātnes notikumiem, un vēsturi nevar atkārtot. Izcelsmes zinātnē tagadnē veiktos novērojumus izmanto, lai izdarītu secinājumus par pagātni. Eksperimenti, ko var veikt tagadnē, bet kas attiecas uz pagātni, bieži ir diezgan ierobežoti, tāpēc secinājumi prasa daudz minējumu. Jo tālākā pagātnē tiek pētīts notikums, jo garāka ir iesaistīto secinājumu ķēde, jo vairāk minējumu un jo vairāk vietas ir nezinātniskiem faktoriem, kas var ietekmēt secinājumus — tādiem faktoriem kā zinātnieka reliģiskā pārliecība (vai neticība). Tātad tas, ko var pasniegt kā “zinātni” attiecībā uz pagātni, var būt nedaudz vairāk par zinātnieka personīgo pasaules uzskatu. Konflikti starp “zinātni” un “reliģiju” notiek šajā, vēstures zinātnē, nevis operatīvajā zinātnē. Diemžēl cieņa, ko izpelnījās operatīvās zinātnes panākumi, daudzus mulsina, domājot, ka pieņēmumiem, kas izriet no izcelsmes zinātnes, ir tāda pati autoritāte.

Runājot par vēstures zinātni, tiek apspriesti ne tik daudz pierādījumi tagadnē, bet gan secinājumi par pagātni. Zinātnieki, kuri tic Bībelē rakstītajam, kas apgalvo, ka ir Dieva Vārds²⁶, nonāks pie atšķirīgiem secinājumiem, nekā tie, kuri ignorē Bībeli. Apzināta Dieva Vārda noliegšana (2. Pēt.3:3–7) ir daudzu domstarpību pamatā par ‘vēstures zinātni’.

Kas radīja Dievu?²⁷

Skeptiķi bieži izsmej kristiešus ar vārdiem “Ja Dievs radīja visumu, tad kurš radīja Dievu?” (un daudzi patiesi domātāji apdomā līdzīgas idejas). Bet Bībele Dievu definē kā neradīto (t.i., mūžīgo) visuma Radītāju, un tam, kas attiecas visuma ietvaros, nav jāattiecas uz Dievu, tāpēc jautājums “Kas radīja Dievu?” kļūst neloģisks, tāpat kā jautājums “Ar ko vecpuisis ir precējies?”.

Tāpēc gudrāks jautājumu uzdevējs varētu vaicāt: “Ja visumam ir vajadzīgs cēlonis, tad kāpēc Dievam nav vajadzīgs cēlonis? Un, ja Dievam nav vajadzīgs cēlonis, kāpēc gan visumam būtu vajadzīgs cēlonis? Turpmāk minētie argumenti iztur pārbaudi:

• visam, kam ir sākums, ir cēlonis;²⁸
• visumam ir sākums;
• līdz ar to visumam ir cēlonis.

Ir svarīgi uzsvērt vārdus treknrakstā. Visumam ir nepieciešams cēlonis, jo tam bija sākums, kā tas tiks parādīts turpmāk. Dievam, atšķirībā no visuma, nebija sākuma, tāpēc Viņam nav vajadzīgs cēlonis. Turklāt Einšteina vispārējā relativitātes teorija, kurai ir daudz eksperimentālu apstiprinājumu, parāda, ka laiks ir saistīts ar matēriju un telpu. Tātad laiks pats būtu sācies kopā ar matēriju un telpu visuma sākumā. Tā kā Dievs pēc definīcijas ir visa visuma Radītājs, Viņš ir arī laika Radītājs. Tāpēc Viņu neierobežo Viņa radītā laika dimensija, tāpēc Viņam nav laika sākuma. Tāpēc Viņam nav vai arī Viņam nevajag cēloni.

Turpretim ir labi pierādījumi, ka visumam bija sākums. To var parādīt no termodinamikas likumiem, visbūtiskākajiem fiziskas zinātnes likumiem.

• Pirmais termodinamikas likums: kopējais enerģijas daudzums visumā ir nemainīgs;
• Otrais termodinamikas likums: darbam pieejamās enerģijas daudzums visumā samazinās vai arī entropija²⁹ palielinās līdz maksimumam.

Ja kopējais enerģijas daudzums ir ierobežots, un izmantojamās enerģijas daudzums samazinās, tad visums nevar pastāvēt mūžīgi, pretējā gadījumā tas jau būtu iztērējis visu izmantojamo enerģiju un sasniedzis tā saukto “karstuma nāvi”. T.i. visi radioaktīvie atomi būtu sabrukuši, visās visuma daļās būtu vienāda temperatūra, un turpmākais darbs nebūtu iespējams. Tāpēc labākais risinājums ir tas, ka visumam ir jābūt radītam ar lielu izmantojamo enerģiju, un tagad tā izsīkst.³⁰

Ko darīt, ja jautātājs pieņem, ka visumam bija sākums, bet ne to, ka tam ir vajadzīgs cēlonis? Bet ir pats par sevi saprotams, ka lietām, kam ir sākums, ir cēlonis — neviens to īsti nenoliedz; tas ir veselais saprāts. Visa zinātne, vēsture un likumu izpilde sabruktu, ja šis cēloņu un seku likums tiktu noliegts.³¹ Arī visums nevar būt paša radīts — nekas nevar izveidoties pats, jo tam vajadzētu pastāvēt pirms tā pastāvēšanas; loģisks absurds.

Kopsavilkums

• var pierādīt, ka visumam (arī pašam laikam) ir bijis sākums;
• ir nepamatoti uzskatīt, ka kaut kas varētu sākt pastāvēt bez cēloņa;
• tāpēc visumam ir vajadzīgs cēlonis, tāpat kā māca 1.Mozus1:1 un Rom.1:20;
• Dievs kā laika Radītājs atrodas ārpus laika. Tāpēc Viņam nebija sākuma laikā, Viņš vienmēr ir pastāvējis, un tāpēc Viņam nav vajadzīgs cēlonis.^32,33

Neatkarīgi no tā, kā jūs uz to skatāties — Bībeles liecības, neticami sarežģītā, sakārtotā informācija dzīvajās būtnēs vai visuma izcelsme — ticībai visvarenajam, visu zinošajam Dievam Radītājam, kā tas ir atklāts Bībelē, ir ne tikai jēga, bet tas ir vienīgais reālais izskaidrojums.

Kristietis pazīst Dievu!

Tam, kurš ir īsts kristietis, nav šaubu par Dieva esamību. Bībele saka,

“Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Rom.8:14–16).

Bībele šeit saka, ka kristiešiem ir personiskas attiecības ar Dievu. Šī ir liecība tiem, kuri ir sapratuši savu grēcīgumu Visvarenā Dieva acīs un sava grēka briesmīgās sekas, ir nožēlojuši grēkus un pieņēmuši Dieva piedošanu, kas iespējama caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Visi šādi patiesi kristieši ir saņēmuši Dieva Svēto Garu, un tāpēc viņi ir pārliecināti, ka ir “Dieva bērni”. Viņi patiešām zina, ka viņiem ir mūžīgā dzīvība (1Jo.5:13).

Pielikums: Ar Bībeli nesaistīti pierādījumi par Bībeles Dievu Radītāju

1. Dabas likums

Pastāv vispārēja tendence, ka visas matērijas/enerģijas sistēmas iztukšojas.³⁴ Pieejamā enerģija izkliedējas, un kārtība tiek zaudēta. Bez ieprogrammēta mehānisma vai inteliģentas darbības pat atvērtās sistēmas³⁵ pāriet no kārtības uz nesakārtotību, no informācijas uz informācijas trūkumu un uz mazāku pieejamo enerģiju. Tas ir iemesls, kāpēc siltums plūst no karsta uz aukstu un kāpēc saules enerģija neliks augt nokaltušai nūjai (pretstatā zaļajam augam, kurā ir īpašs, iepriekš ieprogrammēts mehānisms, kas virza enerģiju, lai izveidotu īpašu zināmu apakšklasi).

Attiecinot uz pirmās dzīvības izcelsmi, tas noliedz, ka šāda noteikta sarežģītība varētu rasties, ja nu vienīgi no ārējas informācijas, kas iespaido matēriju. Attiecinot uz visu visumu, kas tiek atzīts par “karstuma nāvi” (tas ir, “kosmoss uz haosu”), tas nozīmē būtisku pretrunu ar evolūcijas filozofijas būtību “haoss uz kosmosu, viss pats par sevi”.^36,37

Tātad visumam pašā sākumā bija jābūt “iedarbinātam”, un tas nevarētu pastāvēt mūžīgi. Tam ir nepieciešams kāds aģents ārpus visuma, lai to iedarbinātu — tāpat kā pulkstenis nevar uzvilkt pats sevi!

2. Dzīvās būtnes

Novērotās izmaiņas dzīvajās būtnēs virzās nepareizā virzienā, lai atbalstītu evolūciju no protozojiem uz cilvēku (makroevolūcija).

Atlase no ģenētiskās informācijas, kas jau ir populācijā (piemēram, DDT rezistence odos), izraisa ģenētiskās informācijas zudumu šajā populācijā. Pret DDT rezistenti odi ir pielāgoti videi, kurā ir DDT, bet populācija ir zaudējusi odos esošos gēnus, kas nebija izturīgi pret DDT, jo tie nomira un tāpēc nenodeva tālāk savus gēnus. Tātad dabiskā atlase un adaptācija ir saistīta ar ģenētiskās informācijas zudumu.

No informācijas teorijas un plašā eksperimentu un novērojumu skaita mēs zinām, ka mutācijas (kopēšanas kļūdas) nespēj radīt jaunus gēnus, kas ir nepieciešami, lai izskaidrotu palielināto funkcionālo sarežģītību.³⁸ Tā vietā, saskaņā ar vispāratzītiem zinātniskajiem principiem par nejaušu izmaiņu ietekmi uz informācijas plūsmu, tie rada “troksni” un tādējādi iznīcina informāciju.³⁹ Nav pārsteidzoši, ka tūkstošiem cilvēku slimību tagad ir saistītas ar mutācijām.

Šī ģenētiskās informācijas samazināšanās (no mutācijām, selekcijas/adaptācijas/veidošanās un izmiršanas) atbilst idejai par sākotnēji izveidoto genofondu — ar lielu sākotnējās daudzveidības pakāpi, kas kopš tā laika ir noplicināts.

Tā kā novērotās “mikro” izmaiņas, piemēram, baktēriju rezistence pret antibiotikām un kukaiņu rezistence pret insekticīdiem, ir informatīvi lejupejošas vai labākajā gadījumā horizontālas, tās nevar uzkrāties, lai neatkarīgi no laika perioda, radītu vajadzīgās (augšup) izmaiņas “makro” evolūcijai.⁴⁰

Šīs nelielās izmaiņas bioloģijas kursos kļūdaini tiek izmantotas kā “evolūcijas pierādījumi”, tomēr tās nevar ekstrapolēt, lai izskaidrotu evolūciju no amēbas līdz cilvēkam. Šāda ekstrapolācija ir kā arguments, ka, ja nerentabls bizness katru gadu zaudē tikai nedaudz naudas, tad, ja ir pietiekami daudz gadu, tas nesīs peļņu. Tomēr novērotās izmaiņas labi atbilst Radīšanas/krišanas modelim.

3. Fosilijas

Lai gan Darvins gaidīja, ka tiks atrastas miljoniem pārejas fosiliju – tās nav atrastas, ir tikai neliels skaits strīdīgo fosiliju. Uz rakstisku jautājumu, kāpēc viņam neizdevās iekļaut grāmatā pārejas formu ilustrācijas, evolucionists Dr. Kolins Pattersons (Colin Patterson) no Britu Dabas vēstures muzeja atbildēja šādi:

“… Es pilnībā piekrītu jūsu komentāriem par to, ka manā grāmatā nav tiešas ilustrācijas par evolūcijas pārejām. Ja es par kādu zinātu – fosilajām vai dzīvajām, es noteikti tos iekļautu. Jūs iesakāt, ka šādu pārvērtību vizualizēšanai jāizmanto mākslinieks, bet no kurienes lai viņš ņemtu informāciju? Godīgi sakot, es to nevarētu nodrošināt, un, ja es to atstātu mākslinieka ziņā, vai tas nemaldinātu lasītāju?

Es uzrakstīju savas grāmatas tekstu pirms četriem gadiem. Ja es to rakstītu tagad, es domāju, ka grāmata būtu diezgan atšķirīga. Graduālisms (pakāpeniskums?) ir jēdziens, kuram es ticu ne tikai Darvina autoritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka šķiet, ka to prasa mana izpratne par ģenētiku. Tomēr ir grūti iebilst Goulda un Amerikas muzeja darbiniekiem, kad viņi saka, ka nav pārejas fosiliju. Es kā paleontologs daudz nodarbojos ar filozofiskām problēmām, kas saistītas ar priekšteču formu identificēšanu fosilijās. Jūs sakāt, ka man vajadzētu vismaz “parādīt fosilijas fotoattēlu, no kuras iegūts katra veida organisms”. Es to nolikšu pie malas – nav tādas fosilijas, par kuru varētu izteikt neapgāžamu argumentu.”⁴¹

Pat arheopterikss, kas bieži tiek uzskatīts par pāreju starp rāpuļiem un putniem, neliecina par būtisku pāreju uz spalvām vai no kājām uz spārniem. Lai gan vienmēr ir iespējams saglabāt ticību evolūcijai, ticot nenovērojamiem mehānismiem⁴², pierādījumi par tik sistemātisku paredzamo evolūcijas “saišu” trūkumu globālā mērogā ir spēcīgs, pozitīvs atbalsts bibliskajai radīšanas teorijai neatkarīgi no argumentiem par to, kā un kad varētu būt veidojušās fosilijas.

4. Lietu vecums

x

Pierādījumi par “jaunu” Zemi/visumu pēc definīcijas ir pierādījumi bibliskajai radīšanas teorijai, jo naturālistiskajai evolūcijai, ja tā vispār būtu iespējama, būtu nepieciešami mūži. Ir daudz pierādījumu tam, ka visums ir salīdzinoši jauns,⁴³ piemēram, Zemes magnētiskā lauka samazināšanās, tostarp straujas paleomagnētiskās pārmaiņas,⁴⁴ trauslas organiskās molekulas fosilijās, kas it kā ir daudzus miljonus gadus vecas,⁴⁵ nav pietiekami daudz hēlija atmosfērā,⁴⁶ nav pietiekami daudz sāls jūrās,⁴⁷ ogleklis-¹⁴ oglēs un naftā, kas it kā ir miljoniem gadu veci (sk. 4. nodaļu), polistrāta fosilijas, kas stiepjas cauri slāņiem, kas it kā pārstāv daudzus miljonus gadu, savstarpēji pārklājot ģeoloģiskos slāņus, kas nav secīgi,⁴⁸ neliels skaits supernovas palieku,⁴⁹ magnētiskie lauki uz “aukstajām” planētām un daudz kas cits (skat. 4. nodaļu).

Nav iespējams tieši izmērīt pagājušo laiku, kas ir ilgāks par paša mūža ilgumu, tāpēc visi argumenti par lielu vai īsu vecumu ir noteikti netieši, un tiem jābūt atkarīgiem no to pieņēmumu akceptēšanas, uz kuriem tie ir neizbēgami ir balstīti.

Par labu jaunas zemes argumentiem liecina fakti, ka daudzās fosilijās ir labi saglabājušās mīkstās daļas. Lai šādas fosilijas pastāvētu, ir nepieciešama ātra nogulsnēšanās un ātra nogulumu sacietēšana. Vairāku ģeoloģisko slāņu un kanjonu novērojumi, kuri, piemēram, pēdējā laikā strauji veidojas katastrofālos apstākļos, norāda, ka iesakņojusies domāšana par lielu Zemes vecumu var būt izteikti kļūdaina.^50,51

5. Kultūrantropoloģiskās liecības

Simtiem pasaules pamatiedzīvotāju tradīciju par globālajiem plūdiem, kur katrai tradīcijai ir kopīgas iezīmes ar Bībeles notikumu izklāstu, liecina, ka Bībeles notikumu izklāsts ir reāls. Lai arī mazākā mērā, bet plaši izplatīti ir arī stāsti par laiku, kad notika valodu sajaukšana. Valodniecības un bioloģiskie pierādījumi nesen ir atklājuši līdz šim nezināmu ģenētisko tuvību starp visām cilvēku “rasēm” (sk. 18. nodaļu), kas atbilst nesenai cilvēku izcelsmei no neliela cilvēku kopuma. Tas apgāž iepriekš plaši izplatīto uzskatu, ka cilvēku rases ir attīstījušas savas raksturīgās iezīmes izolēti ilgā laikā. Molekulārie pētījumi liecina, ka no kādas sievietes salīdzinoši nesen ir radies mitohondriālais DNS, kas secīgi piemīt visiem mūsdienās dzīvojošajiem cilvēkiem.⁵² Šādus pierādījumus var ar piepūli iekļaut evolūcijas modelī, taču evolūcijas modelis tiešā veidā šo neparedz. Tomēr tas tieši saskan ar biblisko radīšanas teoriju.

6. Uzbūve un sarežģītība

Ir zināmas pārsteidzoši sarežģītas saskaņotas bioloģiskās sistēmas, kur jebkurš cits iespējamais risinājums, kas ir daļēji koordinēts, daļēji funkcionāls un vienkāršs, būtu tikai kā apgrūtinājums.⁵³ Daži piemēri ir asins sarecēšanas mehānisms, baktēriju tievie, gari izaugumi (vicas), kas palīdz baktērijām veikt kustības, fotosintēzes sistēma, kūniņas pārmaiņas no kāpura līdz taurenim. Piemēru ir daudz, vērojot dzīvās būtnes.

Cilvēka smadzenes, kas ir ārkārtīgi sarežģītas, radošas un ar abstraktās spriešanas spējām, kuru iespējas ievērojami pārsniedz to, kas nepieciešamas tikai, lai izdzīvotu, iespējams, ir visvairāk “acīmredzamais” saprātīgas radīšanas pierādījums.

Molekulārā līmenī organizācija, kas raksturo dzīvās būtnes, pēc būtības atšķiras no, piemēram, kristāla struktūras. Piemēram, konkrētā proteīna funkcija ir atkarīga no tā sastāvdaļu sakārtojuma secības. Kodētā informācija, kas nepieciešama šo secību ģenerēšanai, nav saistīta ar ķīmiskām sastāvdaļām (kā tas ir kristāla struktūrai), bet gan ārēja (uzspiesta no ārpuses).

Reprodukcijas laikā informācija, kas nepieciešama dzīva organisma izveidošanai, tiek iespiesta materiālajos substrātos, lai iegūtu iepriekš ieprogrammētu struktūru, izmantojot vienādas (vai lielākas) sarežģītības sistēmas (pamatorganismā), kurām pašām bija tādas pat prasības to veidošanai. Bez iepriekš ieprogrammētas tehnikas nav zināms, ka spontāns, fizikāli ķīmisks process radītu šādas informāciju nesošas sekvences — tas prasa ārēja intelekta darbību.

Vissaprātīgākais secinājums no šādiem novērojumiem ir tāds, ka ārējais saprāts pilnībā funkcionējošu organismu populāciju veidā bija atbildīgs par milzīgu oriģinālo bioloģiskās informācijas krātuvi.⁵⁴ Šāds saprāts ievērojami pārspēj cilvēka saprātu — tas atkal atbilst Dieva jēdzienam, kas atklāts Bībelē.

Secinājums

Ir tik daudz pierādījumu, ka Dievs eksistē, ka Bībelē teikts, ka cilvēkiem nav attaisnojuma, lai noliegtu viņa eksistenci. Vēstules romiešiem 1. nodaļa skan kā komentārs par mūsdienu pasauli:

¹⁸Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. ¹⁹Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. ²⁰Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. ²¹Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. ²²Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi ²³un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. ²⁴Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, ²⁵tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen.

²⁶Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. ²⁷Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. ²⁸Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas. ²⁹Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību, ³⁰kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem, ³¹bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem. ³²Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo.

Dievs aicina mūs visus pārtraukt šādu muļķību (grēku), atzīt mūsu vajadzību pēc piedošanas no mūsu Radītāja un saņemt šādu piedošanu caur to, ko Jēzus Kristus ir darījis mūsu labā, samaksājot sodu par mūsu grēkiem, mirstot mūsu vietā pie krusta.